Slimības ierosinātājs un profils
Rietumnīlas drudzis (angļu val. West Nile fever) ir vīrusu infekcija, kur tās ierosinātājs pieder Flaviviridae dzimtas Flavivirus ģints (radniecīgs Japānas encefalīta vīrusam). Tā ir zoonoze – infekcijas slimība, ar kuru var saslimt gan cilvēki, gan dzīvnieki.
Rietumnīlas vīrusa nozīmīgākie pārnesēji (vektori) ir odi. Vīruss ir izolēts no 43 odu, galvenokārt Culex ģints, sugām. Eiropā nozīmīgākie pārnesēji ir C.pipiens, C. modestus (sastopami arī Latvijā) un Coquillettidia richardii.
Vīrusa saimnieki un galvenais vīrusa rezervuārs dabā ir savvaļas putni (jo īpaši vārnu un zvirbuļu dzimtas sugas). Bieži inficējas arī plēsīgie putni. Vīruss izolēts no dažādām ūdens un sauszemes putnu sugām (vairāk kā 300).
Putniem infekcija var izpausties arī klīniski. Putniem vīruss pietiekoši augstā līmenī ilgāku laiku var atrasties asinsritē, kas ir odu inficēšanos veicinošs apstāklis.
Arī zīdītāji var inficēties un slimot ar Rietumnīlas drudzi, jo īpaši cilvēki un zirgi. Ir aprakstīti inficēšanās gadījumi arī suņiem, kaķiem, pērtiķiem, liellopiem, kazām, aitām, briežveidīgajiem, kamieļiem, vilkiem, lapsām, lāčiem, sikspārņiem, vāverēm, zaķiem un citiem grauzējiem, kā arī reptiļiem un abiniekiem.
Rietumnīlas vīrusu pirmoreiz izolēja no drudža slimnieces asinīm Ugandā, Rietumnīlas apgabalā 1937. gadā.
Plašāku informāciju par Rietumnīlas drudzi cilvēkiem iespējams atrast Slimību kontroles un profilakses centra mājas lapā.
Sastopamība
Rietumnīlas vīruss ir endēmisks (sastopams pastāvīgi populācijā) dažādos pasaules reģionos un valstīs, piemēram, Āfrikā, Izraēlā, Turcijas rietumos, Tuvajos Austrumos, Indijā un Ziemeļamerikā un Centrālamerikā.
Eiropā katru gadu tiek ziņots par atsevišķiem gadījumiem, kā arī par sezonāliem uzliesmojumiem Dienvideiropas, Austrumeiropas un Rietumeiropas valstīs.
Inficēšanās ceļš
Vīruss uz uzņēmīgajām sugām tiek pārnests no putniem (infekcijas dabiskā rezervuāra) ar vektoru palīdzību (dažādas odu sugas).
Vides faktori un cilvēku darbība (spēcīgi lieti, kas izraisa plūdus, apūdeņošana, paaugstināta vides temperatūra vai citi faktori) sekmē odu vairošanos, kā rezultātā var palielināties saslimstība ar Rietumnīlas drudzi.
Kā jau minēts, ar vīrusu var inficēties daudz dažādas putnu sugas, dažādi zīdītāji. Zīdītājsugām, kā, piemēram, cilvēkiem un zirgiem, infekcijas izplatīšanā ir nenozīmīga loma (šīs ir t.s. “vīrusa strupceļa” (angl. “dead end”) sugas, no kurām vīrusu vairs nespēj uzņemt un tālāk pārnest vektori). Tātad, vīruss, piemēram, no zirga uz citu zirgu vairs nevar tik pārnests.
Slimības pazīmes
Daudzas putnu sugas ir rezistentas pret šo slimību un lielai daļai vispār nenovēro saslimšanu vai tā izpaužas ar vieglām klīniskās pazīmēm.
Uzņēmīgiem putniem iespējamas dažādas neiroloģiskas slimības pazīmes, sākot no letarģijas (vājuma), apgrūtinātām kustībām, līdz kāju vājumam, smagiem koordinācijas traucējumiem, kāju un spārnu paralīzei, atliektai galvai un kaklam.
Pētījumos ir konstatēts, ka vīruss lielākā daudzumā asinīs cirkulē cāļiem un jauniem putniem.
Smagākos gadījumos var novērot arī asiņojumus mutē un ap kloāku. Putni nelabprāt kustas vai nespēj kustēties, var būt nekoordinētas kustības.
Mirušiem putniem bieži konstatē arī sirds muskuļa un smadzeņu iekaisumu.
Salīdzinoši augsta mirstība tiek aprakstīta vārnu dzimtas putniem. Dažviet literatūrā ir aprakstīts, ka zosu mirstība var sasniegt 20–60%.
Cilvēki ir uzņēmīgi pret šo slimību, taču vairumam (apmēram 80%) klīnisko simptomu nav. Apmēram 20% ir viegli gripai līdzīgi simptomi – drudzis, galvassāpes un izsitumi. Retos gadījumos Rietumnīlas vīruss var izraisīt encefalītu un smagu slimību ar letālu iznākumu (apm. 0,7% gadījumu).
Zirgu inficēšanās risks ir salīdzinoši augstāks nekā cilvēkiem – attiecīgi, nereti skartajās valstīs, pirms konstatēts pirmais gadījums cilvēkam, jau ir bijuši ziņojumi par šī vīrusa infekciju zirgu populācijā. Infekcija lielai daļai (apmēram 90%) zirgu ir asimptomātiska (bez klīniskajām pazīmēm), drudzis novērojams ne vienmēr, un tas var būt īslaicīgs.
Zirgiem var attīstīties neiroloģiskas slimības klīniskās pazīmes, kas var izpausties ar:
- apetītes zudumu,
- nomākumu,
- klupšanu un vieglu ataksiju (kāju neveiklas kustības),
- muskuļu raustīšanos (konvulsijām),
- daļēju paralīzi,
- redzes traucējumiem,
- zobu griešanu,
- bezmērķīga klaiņošanu, riņķošanu,
- rīšanas traucējumiem,
- vājumam, parasti pakaļējās ekstremitātēs, dažreiz seko paralīze,
- var iestāties koma un nāve.
Ja attīstās Rietumnīlas drudža izraisīta smaga neiroloģiska saslimšana ar meningītu un encefalītu, apmēram 30-40% šādu saslimšanas gadījumu beidzas ar zirga nāvi vai eitanāziju ētisku apsvērumu dēļ.
Suņiem un kaķiem slimība infekcija parasti norit bez klīniskajām pazīmēm. Nav ziņu, par to, ka infekcija no suņa vai kaķa varētu tik nodota cilvēkam.
Aitām iespējams drudzis, koordinācijas traucējumi neiroloģiskas slimības pazīmes un izmaiņas uzvedībā (zobu griešana, letarģija). Var tikt novēroti aborti, jēru un aitu māšu nāve.
Inkubācijas laiks
Cilvēkiem laika posms starp slimības ierosinātāja iekļūšanu organismā līdz klīnisko pazīmju sākumam 2-14 dienas, zirgiem vidēji 3-15 dienas.
Diagnostika
Klīniskā encefalomielīta forma klīniski nav diferencējama no citām vīrusu izraisītām slimībām ar līdzīgām pazīmēm. Ir nepieciešams veikt laboratoriskās diagnostikas izmeklējumus precīzas diagnozes noskaidrošanai.
Kā diferenciāldiagnozes zirgiem minamas šādas infekcijas slimības:
- infekcija ar Japānas encefalīta vīrusu,
- infekcija ar ērču encefalīta vīrusu,
- zirgu herpesvīrusa-1 neiroloģisko forma,
- trakumsērga.
Atsevišķos gadījumos jādiferencē arī no tādām Eiropā ļoti reti sastopamām zirgu infekcijas slimībām kā zirgu rietumu, austrumu un Venecuēlas encefalīts.
Iespējamais materiāls izmeklēšanai ir:
- Izmainīto orgānu paraugi (molekulārbioloģiskai izmeklēšanai ar polimerāzes ķēdes reakciju (PĶR) un sekvencēšanu, vīrusa izdalīšanai šūnu kultūrās, histoloģiskai izmeklēšanai);
- Asins serums (antivielu noteikšanai ar ELISA metodi vai seruma neitralizācijas testu – jāņem vērā, ka vakcīnas radītās antivielas nav atšķiramas no lauka infekcijas radītām);
- Cerebrospinālais šķidrums (izmeklēšanai ar PĶR).
Ārstēšana
Slimībai specifiskas ārstēšanas metodes nav, lielākā daļa saslimušo cilvēku un dzīvnieku atveseļojas.
Klīniski slimiem zirgiem bieži nepieciešama vispārīga intensīvās terapijas aprūpe un simptomātiskā ārstēšana.
Profilakse un drošības pasākumi
Rietumnīlas drudža ierobežošanā visbūtiskākā nozīme ir profilaksei.
Zirgiem ir pieejamas vairākas vakcīnas. Teritorijās, kur slimība ir izplatīta, zirgu vakcinācija tiek uzskatīta par efektīvu kontroles pasākumu. Īpaša vērībā jāpievērš arī dzīvniekiem, kas regulāri tiek pārvietoti uz sacensībām skartajās valstīs.
Profilaktiski svarīgākais, lai novērstu Rietumnīlas drudža izplatību, ir kontrolēt odu populācijas, ierobežot odu vairošanās vietas. Zirgi jāsargā no odu iedarbības (repelenti, nelaist odu aktīvākajos laikos zirgus laukā u.c.).
Ja iespējams, jāizvairās uzturēt zirgu novietnē lielus ūdens traukus, ūdens tilpes ar stāvošu ūdeni, kur odi labvēlīgos apstākļos var vairoties. Kā arī jācenšas ierobežot putnu iekļūšanu staļļos.
Cilvēkiem vakcīna pret šo slimību nav pieejama, tādēļ galvenais ir veikt un ievērot drošības pasākumus, lai izvairītos iespējamās inficēšanās ar Rietumnīlas vīrusu, tādus kā:
- izmantot personīgos kukaiņu atbaidīšanas līdzekļus,
- valkāt gaišas krāsas apģērbu (kreklus ar garām piedurknēm un bikses) un izvairīties no aktivitātēm ārpus telpām odu aktīvajā laikā,
- neaiztikt un nepacelt atrastus nobeigušos vai slimus savvaļas putnus, kā arī citus dzīvniekus,
- ievērt personīgo higiēnu.
Papildus jau minētajiem drošības pasākumus cilvēkiem, personālam, kas strādā ar dzīvniekiem, lai novērstu iespējamo Rietumnīlas vīrusa inficēšanās risku jo īpaši ir rūpīgi jāievēro personīgās higiēnas pasākumi, īpaši strādājot ar slimiem dzīvniekiem – jālieto gumijas cimdi un cits personīgais aizsargapģērbs.