Kazeozais limfadenīts (lat. - Caseous lymphadenitis, kazeozais limfadenīts, pseidotuberkuloze) ir dažādu sugu, bet galvenokārt aitu un kazu, hroniska slimība, kurai raksturīga specifisku strutojošu - nekrotisku perēkļu veidošanās limfmezglos, plaušās, aknās u.c. orgānos un audos, kaheksijas attīstība, kas beidzas ar dzīvnieka brāķēšanu vai nāvi.
Slimība ir reģistrēta daudzās pasaules valstīs, īpaši valstīs ar intensīvu aitkopību, un rada ievērojamus ekonomiskos zaudējumus.
Slimības ierosinātājs - Corynebacterium pseudotuberculosis – polimorfas, nekustīgas, sporu neveidojošas nūjiņas.
Corynebacterium pseudotuberculosis ir samērā neizturīgs pret temperatūras iedarbību - strutojoša materiāla suspensijā ierosinātājs iet bojā 20 minūšu laikā +55 ° C temperatūrā, 4 - 5 minūtēs pie +58 °C; 1 minūtē pie +60 °C. Tas ir samērā izturīgs pret izžūšanu, ilgstoši saglabājas gaļā, fekālijās, strutās, augsnē. Sienā dzīvotspēju saglabā līdz 180 dienām, pakaišos un ūdenī līdz 60 dienām. Uz priekšmetu virsmas mikroorganisma dzīves ilgums samazinās proporcionāli apkārtējās vides temperatūras pieaugumam.
Infekcijas ierosinātājs ir jutīgs pret hloramīnu, fenosmolīnu, glutaraldehīdu, mazāk jutīgs pret formalīnu, sārmiem, lizolu, 2,5 % karbolskābes šķīdums un 0,25 % formaldehīda šķīdums to nogalina 1 - 6 minūšu laikā.
Epizootoloģija
Dabiskos apstākļos pret kazeozā limfadenīta ierosinātāju visvairāk uzņēmīgas ir aitas un kazas, mazāk – zirgi, liellopi, bifeļi, cūkas, kamieļi, brieži, pērtiķi, truši, jūrascūciņas, žurkas, peles, eži un citi dzīvnieki, neuzņēmīgas ir vistas un baloži. Ir reģistrēti cilvēku saslimšanas gadījumi ar kazeozo limfadenītu.
Infekcijas avots – slimie dzīvnieki. Infekcijas ierosinātāja izplatība saimniecībās, kurās iepriekš nebija konstatēts kazeozais limfadenīts, ir saistīta ar slimu/inficētu dzīvnieku iepirkšanu un ievešanu novietnēs. Ierosinātājs ārējā vidē izdalās ar abscesu saturu no limfmezgliem, zemādas un muskuļaudu abscesu saturu, kā arī deguna izdalījumiem un fekālijām. Abscesa strutainā satura izdalīšanās ilgums, līdz notiek tā sadzīšana, var svārstīties no 9 līdz 40 dienām.
Inficēšanās notiek caur bojātu ādu (cirpšanas laikā, kastrācijas laikā, caur kodumiem un citām brūcēm, kā arī apstrādājot aitas pret parazitārajās vannās utt.), kā arī – alimentāri un aerogēni, caur nabassaiti, inficētiem ārējās vides priekšmetiem un objektiem.
Slimība var izpausties gan sporādiski, gan epizootijas veidā. Tā, kā inficēšanās galvenokārt notiek caur bojātu ādu, tad slimībai bieži ir raksturīga sezonalitāte, tā tiek novērota vasarā, galvenokārt jūlijā-augustā, 1,5 - 2 mēnešus pēc aitu cirpšanas. Līdz ziemas sākumam aitu saslimšana parasti samazinās līdz 1,5 - 5 %. Apmēram 10 - 12 % slimo dzīvnieku iet bojā, vai arī tās tiek brāķētas.
Slimības gaita
Inkubācijas periods aitām svārstās no 10 - 20 dienām līdz 1 - 2 mēnešiem, dažkārt pat līdz 6 - 9 mēnešiem. Slimību raksturo hroniska gaita, un tā var ilgt no vairākiem mēnešiem līdz 2 - 3 gadiem. Rezultātā dzīvnieks vai nu iet bojā no ģeneralizētas slimības formas un kaheksijas, vai arī atveseļojas.
Slimībai izdala četras formas: limfadenīta formu, viscerālo formu, ģenitālo formu un ģeneralizēto slimības formu.
Limfadenīta formai raksturīgi virspusējo limfmezglu bojājumi, kas tiek konstatēti ar palpāciju. Viscerālās formas gadījumā limfmezglos un parenhīmas orgānos veidojas strutojoši - nekrotiski, iekapsulēti perēkļi, specifisku klīnisku pazīmju nav. Ģenitālai formai raksturīgas izmaiņas dzimumorgānos, bet ģeneralizētajai formai raksturīgs strutojošu-nekrotisku perēkļu veidošanās limfmezglos, iekšējos orgānos un citos audos.
Limfadenīta formas gadījumā parasti tiek skarti virsējie kakla limfmezgli, kas visbiežāk tiek ievainoti aitu cirpšanas laikā. Klīniski slimības gaita var izpausties ar šai slimībai neraksturīgām klīniskām pazīmēm - nekoordinētām kustībām (ja izteikti palielināti kakla vai cirkšņa limfmezgli, griešanos (ja slimības perēklis ir lokalizējies smadzenēs)), hronisku timpāniju, orhītu vai orhiepididimītu teķiem, mastītu aitu mātēm utt.
Plaušu bojājumu gadījumos bronhopneimonijas simptomi parādās tikai slimības pēdējā stadijā. Ja skarts tesmenis, tad skartais tesmenis palielinās izmēros un iegūst “bedrainu, nelīdzenu” izskatu. Jēriem visbiežāk novēro nabassaites un locītavu iekaisums. Ģeneralizētas slimības formas gadījumā dzīvniekiem novēro depresiju, ķermeņa temperatūras paaugstināšanos, attīstās intoksikācija, anēmija, dzīvnieki iet bojā 3-5 nedēļu laikā pēc slimības sākuma.
Patologanatomiskās pārmaiņas
Parasti dzīvnieku līķi ir kahetiski. Patologanatomiskās izmaiņas raksturojas ar to, ka skartajos orgānos novēro iekapsulētus perēkļus, kuru izmērs variē no zirņa līdz dūres lielumam, un satur strutojošu-nekrotisku masu zaļgani dzeltenā krāsā. Atšķirībā no tuberkulozes perēkļiem, kazeozā limfadenīta perēkļiem kalcifikācija netiek novērota, tiem ir gluda iekšējā virsma.
Diagnoze un diferenciāldiagnoze
Diagnozi uzstāda kompleksi, vadoties no slimības klīniskās izpausmes, epizootiskās situācijas, patologanatomisko un laboratorisko izmeklējumu rezultātiem.
Kazeozais limfadenīts ir jādiferencē no tuberkulozes, aktinomikozes, leikozes, nekrobakteriozes un streptokokozes, zirgiem arī no ļaunajiem ienāšiem un epizootiskā limfangīta.
Profilakse
Biodrošības pasākumu ievērošana. Lai novērstu slimības ienešanu novietnē, tad dzīvniekus un barību (ja tā tiek iepirkta) iesaka ievest tikai no kazeozā limfadenīta brīvām novietnēm. Tikko ievestos dzīvniekus (t.sk,. citu sugu) ievieto karantīnā.
Īpaša uzmanība tiek pievērsta labturības prasību ievērošanai.
Regulāri tiek veikta novietnes, ēku un ganību apsekošana un apskate, un tiek salaboti vai aizvākti priekšmeti vai materiāli, kas var radīt dzīvniekiem traumas vai brūces. Pēc iespējas jānovērš dzīvnieku traumēšana cirpšanas laikā. Aitu cirpšanas laikā, pēc katras aitas nocirpšanas tiek dezinficētas cirpēju rokas un cirpšanas aprīkojums, jo īpaši - cirpšanas mašīnu asmeņi. Brūces, skrāpējumi, nobrāzumi, kas radušies cirpšanas laikā, tiek apstrādāti ar antiseptiskiem un pret parazitāriem preparātiem. Pēc visu aitu nocirpšanas viss aprīkojums un apģērbs tiek tīrīts un dezinficēts.
Nabas saites apstrāde, kastrācija un citas manipulācijas tiek veiktas, ievērojot aseptiku un antiseptiku.
Novietnē esošajās būvēs un ēkās regulāri tiek veikta deratizācija, tīrīšana un dezinfekcija.
Ārstēšana
Kazeozais limfadenīts ir slimība, kuras gadījumā ārstēšana netiek ieteikta. Ideālā gadījumā – nekavējoties izolē, brāķē un/vai iznīcina visus slimos dzīvniekus.
Ārstēšanu var pielietot atsevišķu, virspusēju abscesu konstatēšanas gadījumā, slimos dzīvniekus izolē no pārējiem dzīvniekiem un ārstē. Abscesus iesaka atvērt un aizvākt strutu masu. Šajos gadījumos dzīvniekiem pielieto antibakteriālo un atbalstošo terapiju. Pirms antibakteriālas terapijas uzsākšanas vēlams noteikt slimība ierosinātāja jutību pret antibiotikām, lai novērstu ierosinātāja rezistences veidošanos.
Ja aitām tiek konstatēti vairāki abscesi vai novēroti iekšējo orgānu bojājumi, tad ārstēšanu neiesaka un dzīvniekus brāķē un iznīcina.
Slimības apkarošanas pasākumi
Slimības skartajā novietnē iesaka veikt regulāras dzīvnieku klīniskās apskates/izmeklēšanas (t.sk., palpāciju), konstatētos slimos dzīvniekus nekavējoties izolē. Slimību var uzskatīt par apkarotu, ja vismaz gadu laboratoriskajos izmeklējumos nav konstatēts kazeozā limfadenīta ierosinātājs, kā arī šajā laika posmā ne novietnē esošajiem dzīvniekiem, ne kautajiem dzīvniekiem nav novēroti slimības izraisītie, raksturīgie bojājumi.
Aitu cirpšanu uzsāk ar jaundzīvniekiem, pašas pēdējās cērp tās aitas, kurām ir konstatēta slimība. Aitu cirpšanas laikā, pēc katras aitas nocirpšanas tiek dezinficētas cirpēju rokas un cirpšanas aprīkojums, jo īpaši - cirpšanas mašīnu asmeņi. Brūces, skrāpējumi, nobrāzumi, kas radušies cirpšanas laikā, tiek apstrādāti ar antiseptiskiem un pret parazitāriem preparātiem. Pabeidzot aitu cirpšanu, viss aprīkojums un apģērbs tiek tīrīts un dezinficēts. Kā arī 1 mēnesi pēc cirpšanas neiesaka veikt aitu apstrādes pret parazitārajās vannās, aizstājot tās ar aitu apsmidzināšanu ar tikko pagatavotiem, iepriekš nelietotiem, šķīdumiem.
Vismaz divas reizes gadā nepieciešams tīrīt un dezinficēt aizgaldus, nojumes un pastaigu laukumus, kā arī - pirms un pēc atnešanās un tūlīt pēc dzīvnieku izlaišanas ganībās. Jāveic kūtsmēslu dezinfekcija vai tā biotermiskā apstrāde. Dezinfekcijai lieto tos dezinfekcijas līdzekļus, kas paredzēti šim slimības ierosinātajam vai arī tos dezinfekcijas līdzekļus, kas paredzēti tuberkulozes ierosinātājam.
Personiskās higiēnas pasākumi cilvēkiem
Tā, kā ir reģistrēti cilvēka saslimšanas gadījumi ar kazeozo limfadenītu, tad cilvēkiem ir jāievēro personīgās higiēnas pasākumi dzīvnieku aprūpes laikā.