Infekciozais katarālais drudzis
Infekciozais katarālais drudzis (arī zilās mēles slimība, kas ir tiešs tulkojums no angļu valodas - Bluetongue) ir nelipīga, vīrusa ierosināta, atgremotājdzīvnieku infekcijas slimība (tātad ar to var saslimt visu kategoriju liellopi, aitas un kazas, kā arī, piemēram, alpakas, lamas un savvaļā sastopamie atgremotājdzīvnieki). Retos gadījumos vīruss var inficēt suņus un citus gaļēdājus, ja tie ēd ar infekciozā katarālā drudža vīrusu inficētu materiālu (piemēram, abortu vai pēcdzemdību materiālu).
Izteiktas slimības klīniskās pazīmes novēro aitām, bet liellopiem un kazām slimība parasti noris subklīniskā, apslēptā, vizuāli neizteiktā formā.
Slimība ir bīstama ar tās straujo izplatību un ar to, ka tai nevar piemērot specifiskas ārstēšanas metodes.
Slimība ir sastopama gandrīz visos pasaules kontinentos, visur, kur vien ir sastopami bioloģiskie slimības pārnesēji – miģeles.
Infekciozais katarālais drudzis neietekmē cilvēku veselību vai pārtikas nekaitīgumu!
Latvijā saslimšana nekad nav bijusi konstatēta.
Latvija ir atzīta par oficiāli brīvu valsti no infekciozā katarālā drudža. Lai uzturētu šo statusu, Latvijā tiek īstenota visu pret infekciozo katarālo drudzi uzņēmīgo dzīvnieku veterinārā uzraudzība (veselības pārbaudes), taču profilaktiskā vakcinācija pret infekciozo katarālo drudzi ir aizliegta.
Infekciozo katarālo drudzi izraisa infekciozā katarālā drudža vīruss, kas pieder Reovīrusu dzimtas Orbivīrusu ģintij, un pasaulē ir izplatīti 24 šī vīrusa serotipi.
Infekciozo katarālo drudzi pārnēsā un izplata bioloģiskie slimības pārnesēji (vektori) - asinssūcēji insekti (miģeles, Culicoides sugas). Miģeles ir sastopamas arī Latvijas teritorijā. Miģeles ar vēju var aizpūst lielos attālumos, kas palielina slimības izplatīšanās risku. Miģeles var inficēties ar infekciozā katarālā drudža vīrusu, kad tās sakož inficētu dzīvnieku. Vīruss izplatās, kad inficētais kukainis sakož citu – neinficētu uzņēmīgo dzīvnieku. Tiklīdz kukainis ir inficēts ar infekciozā katarālā drudža vīrusu, tas var pārnēsāt vīrusu visu atlikušo mūžu. Pieaugušās miģeles parasti dzīvo apmēram mēnesi, bet var izdzīvot arī ilgāk.
Būtiski: ja vidē nav šo asinssūcēju kukaiņu, tad slimības pārnešana no viena dzīvnieka uz otru – tieša vai netieša kontakta ceļā, visdrīzāk, nav iespējama.
Vīruss var izplatīties arī ar bioproduktiem (spermu, olšūnām un embrijiem), kā arī pārnest no mātes caur placentu uz nedzimušiem pēcnācējiem.
Teorētiski pastāv iespēja inficēties mehāniski – ķirurģiskas manipulācijas laikā vai lietojot vienu adatu.
Slimība vissmagāk skar aitas, kam raksturīgākās redzamās slimības klīniskās pazīmes ir iztecējumi no deguna, apgrūtināta elpošana, atteikšanās no barības, plakstiņu, nāsu, lūpu, zemžokļa un galvas sejas daļas tūska. Pietūkušas ir mutes gļotādas un mēle, kas var būt zilganā krāsā – skābekļa apgādes dēļ. Nereti slimošana beidzas ar dzīvnieka nāvi, nosmokot.
Izdzīvojušiem dzīvniekiem slimība var pāriet hroniskā formā – tie kļūst apātiski, neēd, pārvietojas klibojot, jo ir vērojams iekaisuma process naga kronītī, ko skaidri redz kā sārtu svītru ādas – naga savienojuma vietā. Aitām var novērot arī ādas iekaisumu un apmatojuma (vilnas) bojājumus. Pie ilgstošas slimības gaitas, kas ir 3-5 nedēļas pēc inficēšanās, novājinātā organismā aktivizējas sekundārā mikroflora un dzīvnieks var iet bojā no slimības komplikācijām.
Liellopiem un kazām slimība norit galvenokārt nespecifiski, produktīviem dzīvniekiem var konstatēt izslaukuma samazināšanos. Pieaugušie liellopi var būt infekciozi vairākas nedēļas, kamēr tiem ir maz vai nav nekādu slimības pazīmju. Tie bieži vien ir vēlamais saimnieks asinssūcējiem kukaiņiem – miģelēm.
Izteiktākos slimības klīniskajos gadījumos liellopiem var novērot letarģiju, erozijas ap nāsīm un purnu, mutes un acu apsārtumu, ādas apsārtumu virs naga, izdalījumus no nāsīm, apsārtumu un erozijas uz tesmeņa pupiem, drudzi, apetītes zudumu, grūsnajiem dzīvniekiem – abortu vai augļa deformācijas un nedzīvi dzimušus pēcnācējus.
Ja ir aizdomas, ka dzīvnieks ir inficējies ar infekciozā katarālā drudža vīrusu, vai ir konstatētas slimības pazīmes, tad nekavējoties ir jāsazinās ar novietni apkalpojošo veterinārārstu.
Slimīb-specifiskas ārstēšanas nav.
Saslimšanu ar infekciozo katarālo drudzi var nepieļaut, ierobežot ar:
- bioloģiskās drošības pasākumu ievērošanu novietnē,
- visu iepirkto dzīvnieku karantinēšanu pirms to pievienošanas ganāmpulkam,
- izmitināt dzīvniekus ēkās, kas ierobežo miģeļu piekļūšanu dzīvniekiem – tas ir īpaši svarīgi rītausmā un vakara krēslā, kas ir visaktīvākais miģeļu barošanās laiks.
Slimības skartās valstis, zaudējot savu oficiāli brīvas no slimības statusu, lai ierobežotu slimības izplatību, var pieņemt lēmumu par vakcināciju pret vienu vai vairākiem, konkrētajā ģeogrāfiskajā reģionā izplatītajiem infekciozā katarālā drudža serotipiem.